Mērojot ceļu šurp, melnā kladīte bija teju vienīgā lieta, ko biju paņēmusi sev līdzi. Tajā bija pierakstīti mani pašas stāsti un arī tas, ko man sapņos izčukstēja Klusējošais Vējš. Arī redzējumi, ko džungļos man dziedāja un sanēja Augi. Kaut kur starp lapaspusēm bija arī stāsts, ko kādu nakti, pēc dziļa darba ar Svēto San Pedro kaktusu — to pašu Medicīnu, ko no maziem māla trauciņiem mēs dzersim savā Svēto Laulību ceremonijā Šastas kalna pakājē — man ar savu klātbūtni izstāstīja Mušītu. Jo tā viņa darīja — ar savu esību nestāstot izstāstīja veselas dzīves.

Šī kladīte bija svēta un biedējoša vienlaikus, tur mita daudzi stāstījumi, arī tie, par kuriem biju teikusi — man bail, ka tie piepildās.

Naktī pirms ceremonijas melnā, džungļu mitrumā uzpūstā un ziemeļu salā aizlauztā kladīte stāvēja turpat uz necilā koka nakstgaldiņa mūsu Tahoe ezera namiņa istabā.

Un viens no stāstiem, uzrakstīts balts uz melna, sarkans uz melna, zeltains uz melna, bija šāds.

Auksts bija, ļoti auksts bija tas rīts, kad divi bērni devās uz mežu — meitene no austrumu malas un zēns no rietumu, lai gan neviens no viņiem nezināja, ka otrs arī iet. Nebija gluži tā, ka bērni viens otru nepazītu. Meitene bija ievērojusi gaišmataino puiku, kurš bija dzīvelīgs un, jāsaka godīgi — arī nebēdnis, kuru vilināja dažādas aizliegtas lietas un vietas, taču mātes un citu ļaužu priekšā zēns bija gluži vai eņģelis, ne ko pielikt, ne atņemt. Arī zēns pavirši bija manījis meiteni — viņa bija kādas piecas saules par viņu vecāka, vienmēr turējās mazliet nostatus un bieži puisis redzēja meiteni sēžam un dungojam uz sūnainā akmens upes malā.

Pirms šī pasaka rit savu gaitu, ir būtiski zināt, ka tajā zemē katrs bērns piedzimstot no saviešiem saņēma dāvanā mazu drāniņu — tā bija darināta no maiga samta un to viscaur rotāja zelta diegiem izšūtas zvaigznes. Drāniņa smaržoja pēc begalīga debesjuma un dziļa meža vienlaikus — pēc visa, kas pastāvēja pirms bērna ierašanās un pastāvēs pēc cilvēkbērna aiziešanas. Glabā to tuvu, ļaudis vienmēr teica. Un lielākā daļa bērnu tā arī darīja.

Zēna lakatiņš bija skaists un līdz šim, esot starp ciema ļaudīm, viņš lakatiņu bija centies glabāt sev tuvu, kaut bieži par to aizmirsa. Un tagad, tieši tagad, ejot mežā pa rietumu taku, kādā vietā viņš nonāca pie strauta un ilgi raudzījās savā atspulgā. Mazā drāniņa zēnam sāka šķist bērnišķīga un pat nedaudz apkaunojoša — tik daiļam kā viņš tāda nieka nevajadzēja. Zēns šķietami nevērīgi atstāja drāniņu guļam uz zara, kas bija pārliecies strautiņa tērcītei. Viens, divi un ūdens to aiznesa. Zēns teju vai atviegloti nopūtās, jo drāniņa viņam atgādināja par to, kas viņš patiesībā bija — mazs cilvēkbērns, kuram vēl jāizaug lielam. Viņš bija liels jau tagad — vai tad strauta ūdens to skaidri nerādīja?

Meitene glabāja drāniņu tuvu pie sirds, varbūt pat pārāk tuvu un uzmanīgi. Viņas pašas sirds zem izšūto zvaigžņu svara teju elpoja. Bet drošāk bija tā. Tā bija drošāk.

Bērni devās mežā, jo bija pienācis tas pats laiks, kas citiem iz viņu ciema. Laiks, kad mājās bija jāatnes Uguns. Tie, kuri ceļu bija izgājuši un atgriezušies, stāstīja, ka meža viducī esot vieta, kur starp purva akačiem guļot sērs un kvēlojot maldugunis. Tas bērniem bija rūpīgi jāsavāc un jāatnes mājup, lai mājinieki no apses koka varētu turpināt gatavot mazus kociņus, ar ko aizšķilt pavardā uguni. Neilgi pirms došanās ceļā, abu bērnu namus piemeklēja nelaime — pirmā nomira zēna māte, tad meitenes. Pirms nāves zēna māte pasauca viņu pie savas gultas un teica: "Tu esi mans zelta puisēns. Nekad to neaizmirsti. Esi rātns un dalies savā zeltā ar citiem. Nekad neļauj, lai kāds redz tavas nebēdnības." Un tad viņa nomira. Meitenes māte vien klusu nočukstēja: "Parūpējies par saviem brāļiem un māsām" — un izlaida garu.

Un tā nu viņi gāja, katrs no savas puses, gan atminēdamies, ko par ceļu bija stāstījuši vecajie, gan maldoties mīkstajos, sūnām piesūcinātajos meža pakalnos, brienot te starp eglēm un priedēm, te iemaldoties bērzu birzī vai lecot pāri kādam strautiņam vai lodājot ap mežezeru. Ik pa brīdim šķita, ka kaut kur no tālienes atskan kāda dziesma, tāda kā zema dūkoņa, ko pātrauca čīkstoša spalga skaņa. Bērni, ejot katrs savu ceļa taku, apstājās un ieklausījās — nez, vai tā bija kāda neparasta putna dziesma jeb svešu, no tālām zemēm nākušu, vēju šalkoņa. Dziesma šķita piesūkusies ar ko tādu, kas mirklīgi lika iet šermuļiem cauri kauliem, un tajā pašā laikā vilināt vilināja.

Un piepeši, tur, kur pēc ļaužu stāstiem vajadzēja sākties lielajam purvam, otrpus paša meža, kas stāvēja še mūžīgs, malai, pašā malā, slējās mazs nams. No tāluma tas rādījās esam gluži parasta mednieku būda, taču pietuvojoties abi bērni pārsteigumā ieplēta acis — no nama vēdīja salda smarža, teju šķebinoša, gluži kā dziesma, ko bērni bija dzirdējuši dūcam gaisā. Nama sienas vīdēja veidotas no salda marcipāna. Jumts bija vērpts no cukura. Logi mirdzēja siltā zeltā kā medaini cukurgailīši. Un durvju ailē stāvēja sieviete, viņas kleita bērza mizas krāsā, mati pelnu krāsā, āda nakts melnumā. Sieva bija biedējoša un laipna, nelaipna un sirsnīga. Viņa stāvēja tur tā, kā stāv pašas durvis — kā starptelpa tam, kas sekos pēc tam.

"Nāciet iekšā," viņa teica. "Es zinu, pēc kā esat atnākuši. Tādi, kā jūs, te ir bijuši jau iepriekš. Vai viņi, cilvēku šlaka, jums minēja, ka sēru savam namu uguņiem tik viegli nedabūsiet? Ak, nē? Nekas, es ātri vien jums ierādīšu, kas darāms."

Abi bērni raudzījās te uz sievu, te viens uz otru, te namu. Uz mazu mirkli meitene nama sienās, cukura vijumos un marcipāna cakās saredzēja kādas mazas rokas pirkstus, vēl šur tur pa matu cirtai vai papēdim. Viņa noskurinājās un sev teica: "Man tikai izlikās."

Un visbeidzot abi bērni pārkāpa slieksnim un — špudūc! — durvis aiz viņiem aizvērās.

Uzdevumi Uguns dabūšanai bija trīs.

Tas pirmais bija tāds.

Katru rītu sieva lika bērniem stāvēt priekšā milzu spogulim — ak, kāds skaistulis tas bija, ar smalkas lapās grebtu rāmi, kam apkārt lēca kokā cirstas stirnas un lāči. Meitenei un zēnam — tiem abiem — skatoties spogulī, bija jāatšķir patiesais no māņiem. Un jāstāsta, ko tie redz paši par sevi tajā, kas tēlojas atspulgā.

Abi bērni raudzījās spogulī, taču tam piemita liela viltība — pretī tas rādīja to, kas mita pašā namā, tā sienas un kores, visus saldos niekus un krelles, gatavotas no konfekšu papīrīšiem. Abi bērni raudzījās spogulī, cik spēdami — meklējot, kur tad ir viņu pašu atspulgs. Zēnam apnika meklēt spogulī sevi un tas sāka redzēt saldumu un namiņa logā mirdzošās maldugunis. "Cik skaists, cik skaists es esmu," tukšumam teica zēns.

Bet meiteni kas darīja nemierīgu. Varbūt tas bija izsalkums, jo vecajie viņas mājā bija piekodinājuši meža viducī no neviena, kas izskatās pēc cilvēka, bet var arī nebūt cilvēks, ēdienu neņemt. Tamdēļ meitene iztika tikai ar ogām, ko spēja salasīt aiz namiņa žoga malas. Rūpīgi tās iesējusi zvaigznēm izšūtajā drāniņā, viņa katru dienu izlikās, ka ar mēli pieskaras cukurotajām namiņa sienām un noskrubina pa sīkam saldumam, kas bija nolikts uz galda istabas viducī. Tā nu meitene raudzījās spogulī un nespēja saskatīt sevi un arī istaba viņai šķita tikai istaba. Nevarēdama atminēt spoguļa mīklu un to, kāpēc zēns sevi spogulī liekas redzam, bet viņa ne — kādu nakti, kamēr vecā sieva gulēja, meitene piezagās pie spoguļa un tam parādīja arī dzīvo koka sakni un sauju ogu, ko bija savākusi mežmalā. Tavu pārsteigumu! — arī tagad spogulis aizvien klusēja. Līkā sakne, ko meitene turēja savās rokās, bija šaipus, taču nekādi nebija saskatāma spoguļa vizumā. Tas šķita nerādam neko, kas bija īsts un nācis no vietas ārpus namiņa. "Es atminos, kas es esmu, es atminos, kas es esmu," ik vakaru, ielīdusi nama kaktiņā dusēt, sev čukstēja meitene.

Tas otrais bija šāds.

Katru vakaru pirms gulētiešanas vecā sieva nolika bērnus pavarda priekšā un lika tiem klausīties vienu pantiņu no bezgala garas dziesmas. No rīta pamostoties, bērniem šis pantiņš bija jāatminas. Tā bija tā pati žēlabu, nelabuma, skaistuma un vilinājuma pilnā dziesma, ko bērni bija dzirdējuši, minot pēdas pa meža takām.

No rīta abiem bērniem bija jādzied. Zēns dziesmu dziedāja nevainojami. Meitene raudzījās mazajā bērnā un brīnījās, cik skaisti viņš spēj mats matā atkārtot sievas dziedājumu. Zēnam dungojot, viņa seja laistījās gluži kā cukurgailīšu loga rūtis, dziesma iz viņa skanēja saldi un kaut kas meitenē lika aizmirst par zemo dobjo apakšstraumi, kas plūda zem dziesmas cukura upēm un cakainu raušu līkumiem.

Meitene nekādi nespēja atminēties dziedājumu un skaņa no viņas lauzās ārā šķība vai izšķīda uz meža aukstumā aprautajām lūpām. Izmisusi viņa naktī pie rīkles piespieda zvaigžņu lakatiņu un nāca kas cits — ne sievas dziesma, bet kāda senāka, tāda, kuru meitene nezināja, ka to prot.

Un trešais bija šitentāds.

Ikkatru nakti, kamēr bērni gulēja, sieva namā paslēpa kādu lietu — kaulu, monētu vai atslēgu — un viņiem tā bija jāatrod līdz uguns pavardā izdega pelnos. Zēns kādu brīdi pameklēja un tad — plankš! — apsēdās. Sievai viņš teica, ka esot meklējis šur un tur, un meitene noteikti meklējamo kaut kur ir pārvietojusi. Meitene centās un meklēja par tiem abiem — jo viņai bija žēl mazā zēna, viņš likās tik trausls un bezpalīdzīgs. Bet slēptais nu nekādi nedevās rokās.

Kādu rītu meitene ienāca namā no meža un centās sasildīties. Ugunim tuvu bērniem iet nebija ļauts, tamdēļ viņa satina rokas zvaigžņu drāniņā. Plaukstas sasila un — skat! — pēc maza brīža nama kaktā meitene raudzīja mirgojam mazu atslēgu. Tad melnu stikla lausku un sarkanu Diega kamoliņu. Tos visus viņa nolika uz galda sievas priekšā, un, jautāta, kurš no viņiem smalkumus atradis, vai tas bijis mazais zēns — meitene tikai šūpoja galvu, tā, ka īsti nevarēja pateikt — jā vai nē. Meitene negribēja melot, bet viņai bija bail par mazo zēnu un to, kas ar viņu varēja notikt, ja Uguni no nama viņš nepārnestu.

Pēc katra uzdevuma vecā sieva bērnam iedeva pa kripatai sēra viruma un mazus apses kociņus. No tiem bērni varēja izgatavot sīksīkus sērkociņus. Sieva šķietami nešķiroja, vai uzdevums paveikts pareizi — alga bija viena. Pareizais un nepareizais virmoja gaisā, taču to varēja tikai nojaust. Sievas klusēšana meitenei šķita dīvaina, taču pārlieku viņa par to nedomāja, jo tas nozīmēja, ka drīz, pavisam drīz, tie abi — zēns un meitene — varēs doties mājup.

Nabaga zēns! Kamēr meitene sapņoja par mājupceļu, viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs mazos kociņus aizdegt. Katru vakaru, kad meitene jau gulēja, viņš savirpināja vienu sērkociņu, aizdedza to un turēja pie spoguļa — cik skaisti tie spulgojās! Aizšķiļot pirmo liesmiņu, viņš atkal sāka redzēt sevi atspulgā — lielu, varenu un spilgtu. Otrajā viņš redzēja sev apkārt nostājušās būtnes, kas apbrīnoja viņa daiļumu. Trešajā — nu, jūs paši varat iedomāties, ko viņš tur redzēja, jo spogulis zināja, ko zēns visvairāk alka tur ieraudzīt.

Meitene savus sērkociņus lika malā vienu pēc otra. Viņai nešķita prāta darbs rotaļāties ar spoguli. Viņa vēlējās atnest uguni mājās.

Es jau jums teicu, ka meitene bija pārlieku nopietna. Un zēns pārāk vieglprātīgs. Bet viņam bija spulgas acis un viņš spēja smaidīt tā, ka sirdij likās, ka uz brīdi tā ir svarīgākā lieta, ko viņš jebkad ir sastapis. Meitene nesa viņam no meža saknes un ogas. Taču zēns tās pakošļāja un saviebies izspļāva aizkrāsnē. Meitene centās zēnam rādīt, ka spogulis tiem abiem melo. Tikmēr zēns vien smaidīja savu saulstaru smaidu un māja ar galvu tā, ka tas vienlaikus nozīmēja visu un nozīmēja neko.

Pienāca diena, kad visi trīs uzdevumi bija izpildīti — spogulī tie bija raudzījušies, dziesmu dziedājuši un slēptākos niekus namā atraduši. Bija laiks iet. Sieva vēl vilcinājās, kā domādama, vai laist bērnus mājup jeb vēl pieturēt. Tomēr tad, bez liekām ceremonijām un ievadiem, teica: "Ejiet vien, man jau apriebusies jūsu cilvēku smaka!"

Kaut kas te nebija lāga, nodomāja meitene. Kaut kas šķita līdz galam neizdarīts, tomēr pāri visam šī bija priecīga diena — un meitene posās ceļā.

Meitēns rūpīgi saskaitīja savus apses koka sērkociņus. Viņa bija bijusi ļoti vērīga un uzmanīga.

Pēc skaitīšanas viņa gāja meklēt zēnu.

Puika bija pie spoguļa. Viņš tur bija tupējis diezgan ilgu laiku.

"Ir laiks," viņa sacīja. "Mums jāiet šodien!"

"Jā," viņš atbildēja, lūkojoties viņā ar savu spulgo skatienu. "Jā, protams. Vien atnes man dažas ogas no meža, lai man ir spēks iet."

Meitene palēcās un ar prieku aizdevās mežā, atnesot veselu sauju zili melnu ogu. Puisis tās rūpīgi paņēma un noglabāja kabatas ielokā — tikai tad meitene pirmo reizi nodomāja, kur gan palicis viņa lakatiņš.

Atdevusi ogas, meitēns gāja pēc saviem sērkociņiem. Viņa taču bija bijusi ar tiem tik rūpīga. Glabājusi, skaitījusi. Taču to tur nebija. Kad viņa paraudzījās ciešāk — puisēnam no vamža kabatas ārā rēgojās pārlieku daudz apses koka skaliņu.

"Atdod, lūdzu," viņa sacīja. "Lūdzu. Mums tie vajadzīgi mājupceļam."

Zēns vēroja viņu. "Es paņēmu tevis nestās ogas. Tagad tava kārta — ja tu apēdīsi vienu gabaliņu no namiņa marcipāna jumta kores, vienu pašu šokolādes zemeni, es zināšu, ka tev pietiks spēka izturēt garo ceļu mājup. Parādi man, ka esam labi ceļabiedri. Un es atdošu tev visus apses skaliņus. Un mēs dosimies mājup kopā."

Meitenē klusītēm saviļņojās prieks — zēns gribēja iet ar viņu kopā, viņš domāja par viņas spēku, par to, ka abi pelnījuši pirms ceļa stiprināties. Tobrīd ar acs kaktiņu viņa redzēja, kā zēns piemiedz ar aci greznajam spogulim, taču viņš jau cēlās, lai ietu. A, nē! Ak, jā! Un viņa neveikli izkasīja vienu mazu sēkliņu no marcipāna granātābola, kas stāvēja, iecukurots nama sienā. Ielika to mutē. Un norija.

Piepeši pasaule sāka griezties! Grīda kustējās nekustēdamās. Viņas sirds kļuva par kaut ko tālu, tālu, kaut ko, kas piederēja kādai, par kuru viņa nebija pārliecināta, ka tā jebkad ir bijusi. Spogulis acumirklī sāka tvert viņas acu skatu un rādīja seju, kas bija gandrīz viņas, un māja bija tik silta un gaismas mirdzēdamas mirdzēja.

Zēns paņēma viņas roku. Viņš veda viņu caur durvīm, ko viņa nebija pamanījusi, pa taku, kas veda nepareizā virzienā, uz vietu, kur zeme bija mīksta, auksta un smaržoja pēc pelēkām aļģēm, un viņas zābaki lēnām sāka grimt. Te papēži, te potītes, te ceļi. Zēns klusēdams stāvēja, pakāpies uz kāda celma asās malas.

Vēl pēdējā brīdī, pirms purva slīkšņa sāka aprīt meitenes sirdi, viņas roka, pat ne viņa pati, mēteļa kabatā sataustīja pie sirds piespiesto samta drāniņu.

Pēdējiem spēkiem meitene pielika to pie sejas — un ieelpa — un izelpa — un debesis, dziļš mežs, un viņa pati.

Tobrīd no nama iznāca un bērniem pretī virzījās senā sieva. Viņa gāja pāri mīkstajai zemei nenogrimstot, kā to dara tie, kuri pieder mežam. Viņa pavērās meitenē ar savām tumšajām acīm, kas reizē šķita redzam un neredzam, kas skatījās iekšā un pāri.

"Vācies projām," sieva teica meitenei. "Savāc savu zvaigžņu drānu un tinies. Tu nepiederi purvam un slīkšņai, maldugunīm un spogulim, kura nemaz nav. Ej."

Sieva pagriezās un lēnām slīdēja atpakaļ uz māju. Kā to dara tie, kuri pieder mežam. Uz zēnu viņa neskatījās.

Zosis atlidoja no debesu malas, baltas un lielā skaitā. Un nolaidās pie ūdens malas.

Meitene raudzījās atnācējās un pastiepa roku.

Zēns vērās uz viņas roku. Viņš skatījās uz zosīm. Viņš pagriezās un gāja atpakaļ mežā.

Meitene sauca viņu vienu reizi. Viņa sauca otro reizi.

No meža paša viduča pretī atskanēja sievas sauciens — zems, silts un šķebinošs reizē — kā jau tas allaž bija bijis šajā mežā vēl pirms sākumu sākumiem. Pēc brīža tam piebalsoja kāda cita balss — kā taustīdamās un tomēr pavisam droša — zēna balss, vēl jauna un spalga.

Zosis grasījās pacelties un viņa devās tām līdzi.

Nabaga zēns! — ļaudis domā. Un tad vairs nedomā, jo mežs ir ļoti vecs un pārzina savas darīšanas, un sieva meža namā viņu nemīl un neienīst, un spogulis viņam rādīs to, ko spogulis rāda, tik ilgi, kamēr viņš vēlēsies skatīties.

Otrā krastā zeme bija cieta, koki stiepās augstu un zosis laidās lejup. Putni rādīja, kā celt māju un kā iegūt uguni no sēra, kas biezēja šaipus purva malai. Mācīja, kā atšķirt, kurus apses skaliņus degšanai izmantot jau tagad un kurus paturēt citam, īstajam brīdim.

Meitenes nams allaž bija silts. Viņa iemācījās gatavot vairāk apses skaliņu, nekā viņa spēja jebkad izmantot — tos viņa deva ciema ļaudīm, tiem, kuri viņai savulaik bija šūpulī ielikuši tumšo samta drāniņu ar zeltā izšūtajām zvaigznēm. Un tiem, kuri bīstami pietuvojās purva malai, un tiem, kuri devās pēc Uguns meža viducī, viņa mācīja dziedāt viņu pašu dziesmu, kas pārdziedās mūžamežu sēru dziesmu. Un runāja par to, cik ļoti mazā samta lupatiņa ir jātur pie sirds — tikai tagad viņa zināja, ka sirdij jāļauj arī elpot visas tās smaržas, kas nāca no mežiem, pļavām un augstiem kalniem.

Dažreiz vakaros viņa aizvien vēl dzirdēja, kā pāri ūdeņiem skanēja sauciens — tagad dziedāja divas balsis, vecā un jaunā, atrodot to pašu noti. Reizēm viņa ieklausījās. Tad pielika ugunij vairāk malkas un vairs neklausījās.

Kad kāds nosalis ceļinieks nāca no meža dziļumiem un meklēja taku, kā tikt pāri purvam, viņa sūtīja pie tā zosis.

Stāsta, ka viņa aizvien tur mīt. Un uguns viņas mājā nekad nav izdzisusi.

Es pamodos. Un šodien bija tā diena, kad, izsakot laulību solījumu, man samisēsies mēle. Tā vietā, lai pateiktu "es auklēšu tavus bērnus", es pateikšu "es guldīšu tos melnā zemē."